Zvejniecības vēsture

Zvejniecības vēsture

Zvejniecības vēsture Carnikavas novadā

1938.gadā apceļodams Latvijas, tajā skaitā arī Vidzemes zvejniekus līdz pat Ainažiem, dzejnieks Vilis Veldre ir viedi sacījis: “Vecs Vidzemes zvejnieks atgādina krietnu amatnieku. Viņš ir stings kā sakaltis ābols. Viss viņa mūžs pagājis grūtā darbā, toties mūža vakarā, ja viens vīra gados taupīgi dzīvojis, viņš nav nekāds tukšinieks.

To var droši teikt arī par Carnikavas zvejniekiem, jo, “ūdeņu aplenktie” tie strādāja dienu un nakti, tā ritēja gadi un pat gadsimti, jo zveja vienmēr bija viens no svarīgākajiem carnikaviešu iztikas veidiem. Pateicoties Gaujas un jūras tuvumam, šeit bija izturīgu zvejnieku dzimtene. Tradicionāli šeit zvejoja nēģus, lašus, taimiņus, vimbas, sīgas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, zušus, lučus u.c. Carnikavā bija zināmi vairāki zvejas veidi: lašu zveja jūrā ar vadiem, zušu zveja ar āķiem, ezera zveja ziemā, nēģu zveja ar slotiņām, ledus reņģu zveja un, protams, nēģu un lašu zveju ar tačiem. Eksistēja arī dažādi zvejas tīklu veidi: velkamie, metamie kurvji un bogari. Tīklus vietējie zvejnieki auda no mājās vērptiem liniem, vēlāk pirka fabrikas kokvilnas diegus un tikai 20.gs. sākumā sāka izmantot gatavos tīklu linumus. Tīklus zvejnieki lāpīja paši, arī šodien Carnikavas zvejnieki māk lāpīt savus tīklus un māca arodu arī jauniņajiem.

Viens no Carnikavas simboliem ir nēģu (jeb kā to sauca vietējie – zuteņu) un lašu ķeršanas pasīvais rīks tacis. Tacis tika ierīkots aizsprosta veidā Gaujas upes seklajās vietās lašu un nēģu migrācijas vietās. Tā bija īpašas konstrukcijas laipa, konstrukcijas stiprināšanai izmantoja īpašas sasaistes, no tača iegremdēja vairākus murdus. Carnikavieši tačus būvēja no jūnija un ņēma nost īsi pirms ledus iešanas, gatavojot konstrukciju no vairākus gadus gatavinātiem materiāliem. Katrai konstrukcijas daļai bija savs nosaukums, speciālus grozus – murdus gatavoja no kārklu klūgām. Nēģu zveja sākās no jūlija beigām, nēģus Carnikavā zvejoja jau Livonijas valsts laikā.

Carnikavā pastāvēja arī sava zvejas māja. Ir ziņas, ka jau 19.gs. eksistēja ēka ar zivju audzētavu pagrabā, no veciem laikiem eksistēja nēģu ceptuve. Modernu zvejas māju ar ceptuvēm, noliktavām, skatu torni un sarīkojuma zāli sāka celt 1933. gadā. Ražošana paplašinājās arī kolhoza laikā. Šajā ēkā noritēja arī Nēģu degustācijas un ekskursijas, uz šejieni jau 20.gs. 30. gados brauca speciālie Nēģu vilcieni. Īpaša ir arī senā Carnikavas nēģu recepte, kopš 2015. gada Carnikavas nēģi iekļauti ES tradicionālo īpatnību un ģeogrāfiskās izcelsmes produktu.

Carnikava ir ūdeņiem bagāta, tāpēc zvejoja ne tikai Gaujā, bet arī jūras līcī un apkārtējos ezeros. Tikai īsu periodu uz pavasara pusi zvejniekiem bija laiks salāpīt tīklus un vadus. Tradicionāli šeit zvejoja nēģus, lašus, taimiņus, vimbas, sīgas, zandartus, reņģes, butes, brētliņas, zušus, lučus u.c. Carnikavā bija zināmi vairāki zvejas veidi: lašu zveja jūrā ar vadiem, zušu zveja ar āķiem, ezera zveja ziemā, nēģu zveja ar slotiņām, ledus reņģu zveja un, protams, nēģu un lašu zveju ar tačiem.

Zemāk piedāvājām aplūkot carnikaviešiem ekonomiski nozīmīgākus zvejas veidus, kas veidoja Carnikavas zvejnieku tradīcijas.

Renģu zveja nozvejoto reņģu daudzuma dēļ, bija ļoti ienesīga. Ar tīkliem reņģes zvejoja visu gadu un atkarībā no reņģu daudzuma, meta tīklu dziļāk, vai seklāk. Ar vadu reņģes zvejoja apmēram līdz maijam. Reņģu vadi bija ap 60-120 m gari un 3 m plati, agrākos laikos vadi bija īsāki un šaurāki. Padomju laikā reņģu nozvejai bija noteiktās kvotas un tā turpināja būt viena zvejojamām un pārstrādājamām zivīm. Interesanti, ka mūsdienās tik ļoti populārā reņģu kūpināšana izplātījās  tikai 19.gs. beigās, līdz tam reņģes ēda sālītā un svaigā veidā. Reņģu zveja ar vadiem turpinās arī mūsdienās, katru gadu pilnībā apgūstot kvotas.

Lašu zveja bija ienesīga gandrīz tikpat ļoti, cik nēģu zveja. Lašu zveja bija ienesīga no jūnija līdz septembrim, kad laši trekni un tos viegli pārdot. Vēsturiski lašus zvejoja ar vadiem un murdiem, kā arī Gaujā ar lašu būriem. Lašu vadi sastāvēja no 34 gabaliem. Tos virs ūdens turēja korķa plāksnes un gremdei apakšējai malai tika piestiprināti brezentā iešūtie oļi. Kā atceras Carnikavas iedzīvotāji, oļu maisiņus speciāli šuva zvejnieku ģimenes locekles. Lašus ķēra arī ar lašu būriem un lašu murdiem. Carnikavā lašu būri sauca arī par lašu kasti vai kummi. Īsi pirms Otrā Pasaules kara lašus ar lašu būru palīdzību zvejoja galvenokārt lašu pavairošanai. Pašlaik lašus vairs Carnikavā tikpat kā nezvejo, jo pasliktinoties ekoloģijai, lašu daudzums upēs ir samazinājis. 

Carnikavieši praktizēja arī zušu zveju ar āķiem, to gan darīja tad, kad bija lašu zvejai nepiemērots laiks. Zušu āķis sastāvēja no darvotas 4 mm resnās centrālās auklas, pie kurām bija piestiprinātas 4 mm resnas centrālās auklas ar Zušu āķis, jeb jeda bija 2 km gara ar 1000 āķiem. Šobrīd makšķerniekiem ir atļauts vienlaicīgi izmantot tikai 2 āķus. Ēsmai lietoja mazos lucīšus, sliekas un arī ņurņikus, tagad ņurņikus kā ēsmu izmantot ir aizliegts, pašlaik žušus Carnikavā vairs neķer, bet zuteņi carniekaviešu galdā tomēr ir, jo par  “zuteņiem” vēsturiski sauc Carnikavas nēģus. 

Runājot par “Carnikavas zuteņiem”  jeb ierastāk – upes nēģiem, tad to zvejas vispopulārākais zvejas rīks ir tači ar murdiem, bet arī nēģu zveja ar slotiņām, kura mūsdienās ir viens no maluzvejniecības veidiem. Slotiņa bija nopietna nēģu ķeršanas ierīce – gatavota no apmēram divu metru gariem baltalkšņiem vai melnalkšņiem, kuru resgali bija sasieti kopā ar stiepli un kuri izskatījās pēc lielas slotas, no turienes arī nosaukums – slotiņa jeb pistonga. Mūsdienās zveja uz slotiņām nav atļauta un Carnikavā vairs nav populārā arī maluzvejnieku vidū, bet Otrā Pasaules kara laikā šāda metode bija ļoti populāra. Zuteni jeb nēģi varēja noķert arī ar plikām rokām, noķert, bet ne noturēt.

Nēģus zvejoja ziemas periodā Gaujā, bet populāra bija arī ziemas zveja ezeros, jo ezeru Carnikavas novadā ir daudz. Zveja ziemā atšķīrās no vasaras zvejas, zvejas vietā vispirms izcirta taisnstūra āliņģi, kurā pa nakti atstāja ragavas ar vadu, lai tas neaizsaltu. Ziemas vads sastāvēja no diviem spārniem un āmja. Zvejā piedalījās 16 zvejnieki, vadu vilka ar speciālām jostām, bet zvejniekiem pie zābakiem bija iestrādāti metāla trīsstūrīši, lai uz ezera neslīd.

Jaunu laiku, tehnoloģiju globalizācijas, kā arī Carnikavas attīstības vēstnese bija Atlantijas zveja, jaunā ēra sākās Carnikavas kolhoza laikā. Tāljūras jeb ekspedīcijas zveja starptautiskajos ūdeņos zivju baru migrēšanas vietās sniedza iespēju nopelnīt nesalīdzināmi vairāk nekā piekrastes zvejā. 1959.g. janvārī kolhozam tika nodots pirmais ”siļķu kuģis”, kas februārī devās zvejā uz Atlantijas okeānu. 1960.gada dokumentos atspoguļojas ekspedīcijas rezultāti, nozvejoto zivju sugu vidū ir gan siļķes, gan sardīnes, gan laši. Kolhozam “Carnikava” piederēja arī divi Atlantijas zvejai paredzētie kuģi.

Mūsdienās zvejas tradīcijas mainās, Carnikavas zvejas kuģus vairs neapskalo Atlantijas okeāna viļņi, vairāki zvejas veidi ir aizmirsti un saglabājušies tikai jūras vilku atmiņās un uz nodzeltējošām  fotogrāfijām var redzēt vecos lašu vadus un Baltijas jūras norūdītos zvejniekus, patlaban zvejniekus nomainīja makšķernieki. Bet divas Carnikavas zvejnieku brigādes ar savām laivām nodarbojās ar piekrastes zveju un liek murdus, gaidot atpakaļ Gaujā dzimušos nēģus.

Nēģis ir īstens Carnikavas iemītnieks. Laiku laikos vārdi nēģis un Carnikava kļuvuši gluži par sinonīmiem. Carnikavieši nēģus ķēra ar pasīvās zvejas rīka - tača un murdu palīdzību. Zveja ar tačiem bija izplatīta lielo upju – Daugavas, Gaujas, Salacas – lejtecēs, kur ar šo konstrukciju palīdzību ķēra augšup pa upi nārstot ejošos nēģus. Dažreiz nēģu taču galos piebūvēja tā sauktās lašu kastes lašu ķeršanai.

Carnikavā tači tika izmantoti no seniem laikiem un līdz pat 20.g.s. 60.gadu vidum, pēc tam pārgāja uz nēģu zveju ar tīkla murdiem. Tiklīdz carnikaviešu druvās labība bija novākta, tā lunkanais upes iemītnieks uzsāka savu kāzu ceļojumu no jūras pa Gauju uz augšu, nonākot zvejnieku tačos un murdos. Ne velti carnikaviešiem jau izsenis bijis kāds teiciens – “kad rudzi gubās, tad nēģi murdos”. Tačus Gaujā sāka būvēt pēc Jāņiem, bet materiālus gatavot jau pēc pavasara sējas, jo būve bija darbietilpīga un laikietilpīga. Vispirms Gaujas gultnē iedzina pāļus – stāvkājas, tiem ieslīpi pretī citus pāļus – pretkājas, tad pāļus savienoja ar īpašām kāršu konstrukcijām un laipām, pa kurām pārvietoties. Starp stāvkājām iedzina tievākus pāļus – bostagus, pie kuriem piesēja ūdenī ielaisto murdu ceļamos kokus - ailes. Pēc tača uzbūvēšanas to novīgoja – iegremdēja upē vīgas – no skujām sasietus kūļus, kam vidū velēnas. Vīgas aizturēja straumes nestās smiltis un veidoja pamatu, uz kura lika murdus. Murdus pina no kārklu klūdziņām, tie sastāvēja no divām daļām – apvalka un tajā ievietota piltuvveidīga iecirkņa. Abas daļas priekšpusē ar priedes saknītēm piestiprināja pie kārklu klūgas riņķa. Nopīt labu murdu bija liela māksla.

Sākoties zutiņu sezonai, vakaros uz tača saradās vīri, ielika murdus ūdenī un palika pa nakti zvejas būdās. Naktī murdus bija jāpārlūko vairākas reizes. No rīta ap saules lēktu lūkojot pēdējo reizi, tos izcēla no ūdens un atstāja žūt atkal līdz vakaram. Ziemā paturēja ūdenī arī pa dienu, lai tie neapledotu, jo tādos apledojošos zutiņi nemaz nelīda iekšā. 

Noķert nēģus nemaz nebija tik vienkārši, pagalam tiem nepatika gaišais laiks – īpaši jau pilnmēness naktis. Vislabākais brīdis – tumša, bezmēness nakts, kad “vējš ir augšā” (jūras vējš).

Piemēram, 19.gs. Carnikavas muižas robežās Gaujā bija piecas taču vietas apmēram 300 metru attālumā cita no citas. No tām divās pirmajās, skaitot no upes grīvas, ķērās visbagātākie lomi. Īsi pirms ledus iešanas – Gaujas nēģu tačus ņēma nost. Visām lietām bija savs laiks un sava lietu kārtība.

Augusts ir laiks, kad nosvinēti Zvejnieksvētki un 1.augustā sākusies jauna Gaujas nēģu ķeršanas sezona. Datums paliek nemainīgs, nēģis liek atcerēties, cik sena un bagāta  ir zivju resursu aizsardzībai veltītās likumdošanas vēsture un to, ka likumu ievērošana senos laikos palīdzēja mums saglabāt vietējās Carnikavas zvejas tradīcijas un ļāva pasargāt vairākas zivju sugas no  iznīcības. Interesanti, ka tieši pateicoties nēģu jeb zuteņu ķeršanas noteicošiem regulējumiem, mēs varam ieskatīties senā pagātnē.  1435.gadā Valkā landtāgs panāca vienošanos par to, kādā veidā notiks nēģu ķeršana Livonijas teritorijā: zuteņu tačus ordenim un bīskapam bija tiesības ierīkot pārmaiņus, ik pēc gada. No regulējuma uzzinām, ka jau tolaik eksistējuši nēģu tači. Problēmas ar lašu un nēģu zveju Gaujā pie Carnikavas rakstos pieminētas arī 1601.gadā. No tā varam secināt, ka neskatoties uz to, ka ūdens resursu saudzēšanu reglamentējoši starptautiskie dokumenti un vadlīnijas parādījās 20.gs. vidū, zivju resursu saudzēšanu, zvejojot un izmantojot vietējos resursus, atrunāja jau tālā pagātnē.

Pirms Latvijas valsts neatkarības par zivju resursu sadali, zvejnieku darbu, ūdens tilpnēm un kārtību uz ūdens bija atbildīgi vietējie muižnieki. Carnikava nebija izņēmums: pirms Pirmā Pasaules kara zvejas tiesības saskaņā ar Vidzemes guberņas privāttiesībām, upēs un ezeros piederēja Carnikavas muižai, kura tās varēja izmantot pēc saviem ieskatiem. Vietējiem iedzīvotājiem bija jāpilda vairāki noteikumi,  eksistēja vaku jeb nomas zveja. Nozvejas apmēri un zvejas veidi arī tajā laikā tika regulēti. Saskaņā ar muižas noteikumiem, bija aizliegti zvejas rīki, kuri mainīja Gaujas tecējumu un līdz ar to nodarīja skādi Gaujas, tajā laikā Gauju sauca par AA upi, krastam. Ja līdz nēģu taču būvniecībai bija nepieciešams veikt krasta stiprināšanas darbus, to laicīgi un par saviem līdzekļiem veica pats nomnieks. Tolaik zvejas tiesības zaudēt bija vieglāk nekā iegūt: vietējais nomnieks varēja zaudēt nomas tiesības, ja viņš vai pat viņa ģimenes locekļi gan Gaujā, gan ezeros zvejoja zivis neatļautā veidā. Bet bija arī pozitīvi momenti - vietējiem iedzīvotajiem, neprofesionāliem zvejniekiem, kuri ķēra zivis tikai savas ģimenes vakariņām, muiža to oficiāli atļāva darīt bez maksas, arī mazos, dabai nekaitīgos tačus varēja likt, bet ar muižas vadības atļauju. Ar malu zvejnieku rūpalu izrēķinājās savādāk: ja kāds atrada nelikumīgi uzslietus tačus, tos nekavējoties likvidēja. Tāpat kā zvejniecībai, arī maluzvejniecībai ir sena vēsture. 19.gs. 70.gados, kad intensīvas zvejas rezultātā iekšējos ūdeņos stipri juta zivju un līdz ar to zvejas ienākumu samazināšanos, notika zivju mākslīgas audzēšanas mēģinājumi. Zīmīgi, ka tā laika pētnieki zivju daudzuma samazināšanos saistīja ar zivju resursu pārmērīgu nelikumīgu iznīcināšanu. Zivju samazinājums atspoguļojās arī tālaika presē, lasītājus uztrauca šāda rakstura problēmas. Carnikava problēmu risināja ļoti profesionāli un inovatīvi. Muiža bija viena no pirmajām Latvijas teritorijā, kura ap 1875.gadu, lai mēģinātu atjaunot zivju resursus, piesaistīja  speciālistu - zivkopi Alvīnu Ķiršu. 1880.gadā Ķiršs Carnikavā ierīkoja nelielu zivju audzētavu. Jau 1884.gadā viņš Gaujas attekās ielaida 84 000 lašu un taimiņu mazuļus. Tas bija pirmais šāda veida projekts ne tikai Latvijas teritorijā,  bet visā cariskajā Krievijā. Redzam, ka sākums bija daudzsološs, ņemot vērā tālaika tehnoloģijas un tehniskās iespējas. Mūsdienās zivju resursus Gaujā papildina vidēji ar 135 tūkstošiem lašu un 120 tūkstošiem taimiņu mazuļu. Kamēr trūka zināšanu un iespēju nēģu mazuļu pavairošanā, nārsta problēmu risināja savādāk, no seniem laikiem nēģu tacī atstāja ķēniņa ceļu -  speciālo spraugu starp blīvi ievietotiem murdiem, pa kuru nēģi varēja tikt augstāk Gaujā un iznārstot nēģu mazuļus – kāpurus. Tikai 1903.gadā izveidoja centralizēto Ķeizariskās Krievijas zivkopības  - zvejniecības Kurzemes nodaļu, kura attīstīja zivju plānveidīgu inkubāciju un ielaišanu upēs. Pētnieks Pāvels Borisovs vienu sava 1913.gada pētījuma nodaļu veltījis gan zivju resursu nozīmei, gan zvejas īpatnībām dažādos ūdeņos Carnikavā – Dzirnezerā, Dūņezerā un Gaujā. Darbā viņš uzsvēra, ka Carnikavas muiža varēja kalpot par piemēru racionālai zvejas organizēšanai un ka Carnikavas zvejas rūpalam nav līdzīga visā Rīgas apriņķī. Agrāk nekā Krievijas  pētnieki Gauju jau 19.gs. pirmajā pusē pētījis arī pats Carnikavas muižas īpašnieks  - .sava laika slavenais palentologs Kristians Heinrishs Panders. Viņš izdeva pirmo monogrāfiju, kas veltīta Baltijas devona zivju izpētei. 

Pēc Pirmā Pasaules kara līdz ar valsts neatkarību veidojās pamatīga likumdošanas bāze un zivju resursu izmantošana tika strikti kontrolēta no valsts puses, noteikumi bija balstīti uz citu valstu pieredzi un senču zināšanām. Zivju resursu uzraudzību dažādos līmeņos uzņēmās gan Zemkopības ministrijas zivjsaimniecības un zivjkopības nodaļa, kā arī vairāki citi zinoši, bieži vien vietējie speciālisti - meža resori un kārtības policija, uz vietām strādāja zvejniecības uzraugi un vispārraugi. Visām instancēm un atsevišķiem speciālistiem bija plašas tiesības, jo darbalauks bija nopietns - tiem bija jāuzrauga zivjsaimniecība visos valsts un privātos ūdeņos, tie pārbaudīja zivju tirdzniecību, zivju noliktavas un pat zivju transportu. Mūsdienās zvejnieki, makšķernieki un vides speciālisti atzinīgi vērtē likuma pantu, kurā teikts, ka lieguma laikā nedrīkstēja ne tikai ķert, bet arī uzglabāt un, kas ir zīmīgi, arī tirgot konkrētas sugas zivis.

1931.gadā pieņemtajā “Zvejniecības likumā” atrodami vairāki ar zivju resursu saudzēšanu saistīti panti: likumā tika atrunāts, cik lielas katras sugas zivis var ķert, uzglabāt, sarakstā iekļautas deviņpadsmit zivju sugas, ieskaitot Carnikavā agrāk tik ļoti izplatītos lašus, zušus, taimiņus un vimbas. Likuma 12.punkts noteica arī noteiktus dabas resursu saudzēšanas laikus – liegumus, kad vienā vai otrā laika periodā ir aizliegts ķert vienu vai otru zivju sugu, lai varētu nodrošināt zivju sugu saglabāšanu un atjaunošanu ilgtermiņā. Sīki un smalki atrunāti noteikumi par iespēju pasargāt nārsta vietas, bet pilnīgi konkrēti ir reglamentēta zveja upju ieteku rajonā. Tas skāra arī Gaujas ieteku jūrā. 13.punktā ir teikts: “pie upju ietekām jūrā līdz viena kilometra attālumam no krasta saudzēšanas joslai jābūt ne mazākai par 500 metriem (...) Uzstādot zvejas rīkus, noliegts aizsprostot zivju izeju vai ieeju upēs”.  Tajā laikā iedzīvotājus un zvejniekus informēja par aktualitātēm un likumdošanu zivjsaimniecības jomā, katru gadu izdodot rakstu krājumus.

Runājot par aizliegumiem, interesi izraisa sodi, kurus saņēma likumu pārkāpēji – nelikumīgas zvejas rīkotāji - tīkotāji. 1933.gadā izstrādātajā Soda likuma 262.pantā ir teikts, ka tas, kas zvejojis vai ķēris zivis, vēžus vai citus ūdens dzīvniekus aizliegtajā laikā, aizliegtā veidā vai aizliegtā kārtā, sodāms ar arestu vai naudas sodu ne augstāku par piecsimt latiem. Ja vainīgais nodarījumu bija atkārtojis vai arī savā nelikumīgajā rūpalā ir izmantojis indi vai sprāgstvielas, ir sodāms ar cietumsodu līdz pat sešiem mēnešiem. Malu zvejniekiem zvejas rīki un loms tika atņemti.

Liela nozīme bija tieši nēģu zvejas kontrolēšanai un uzraudzībai. Tika izstrādāta speciālā instrukcija par zvejas tačiem un aizžogojumiem uz ūdensceļiem. Tapāt kā muižas laikā bija jāsaņem speciāla atļauja, un tāpat kā muižas laikā pirms ledus iešanas, konstrukcija bija jāizjauc, lai, ejot ledum, nekas nepaliktu upes dibenā un nebojātu upes gultni. Bet karaļa ceļš bija jāatstāj ne šaurāks par 8 metriem, spraugu nedrīkstēja pasēklināt, bet taču būvniecībā izmantot jebkuru materiālu, kas bojā un piesārņo upi – akmeņus, betonu utt. Arī tajos laikos tači tradicionāli tika būvēti tikai no koka. 20.gs. 30.jos gados taču vietas tika apsargātas, lai ne ar kādiem citiem zvejas rīkiem tur netiktu zvejot. Tolaik taču sargāšanā tika iesaistīti vietējie kārtības sargi,  ziņas liecina, ka ūdens tilpnes tika cītīgi sargātas arī muižas laikā. 

Uzsākot runāt par zivju aizsardzības veiksmēm un neveiksmēm Carnikavā muižas laikos, nonācām arī līdz relatīvi nesenam, pretrunīgi vērtētam padomju laikam.

Pieminēsim, ka līdz ar padomju gadu iestāšanos, vietējo Carnikavas zvejnieku dzīve, zvejas paņēmieni, kontrole, nozveja, darbarīki ir ļoti mainījusies salīdzinājuma ar 30.gadu pieredzi un tradīcijām. Pašā padomju varas sākumā ieviestie zvejnieku arteļi, kas vēlāk pārtapa par kolhoziem, Carnikavā zvejnieku kolhozs izveidojies 1949.gadā, kolektīvā saimniecība bija tikai vārda pēc. Ja arteļos, kas neatradās padomju zemē, peļņa tika sadalīta atbilstoši līdzekļu un darbaspēka ieguldījumam, padomju arteļiem lielāko daļu saražotā un sazvejotā bija jānodod valstij.

Zivju nozvejas un apstrādes normas ar katru gadu palielinājušies, to veicināja arī jauno zvejas rīku izmantošanā, piemēram Carnikavā jau 1940.gadu beigās ieviesa lielus stāvvadus. 40.gadu beigās nozvejas normas tika izpildītas par vidēji 150%. 1951.gadā vidējā reņģu nozveja ar vienu stāvvadu zvejnieku kolhozā ”Carnikava” bija 599 centneri, bet 1952.gadā kolhozā jau ar 10 stāvvadiem nozvejoti 5470 centneri reņģu, kas veicināja ekonomisku attīstību, bet nevarēja neatstāt arī paliekošas sekas nākotnē.

1953.gadā tiek uzsvērts reņģu rūpnieciskas zvejas nozīme un tehnoloģiju attīstības perspektīvas. Kā svarīgākais faktors tiek minēta reņģu pielāgošanās mazāk sāļajam ūdenim. Ir zināmi padomju zinātnieku ziņojumi par to, ka sāļums Baltijas jūrā ar katru gadu samazinās. Arī Carnikavas karalis – nēģis ticis celts godā kā nozīmīgs rūpnieciskas zvejas objekts, pētījumos ticis uzsvērts, ka no visām Latvijas upēm, upes nēģis visvairāk ienāk tieši Gaujas upē.

Neskatoties uz pretrunīgi vērtēto laiku un uz visiem laikiem izmainītam zvejas tradīcijām, piemēram, no 1970-tajiem gadiem nēģu ķeršanā vairs neizmantoja tačus un klūdziņu murdus, padomju laikā eksistēja vairāki nozveju un resursu aizsardzību reglamentējošie normatīvie akti un likumi, zveju un zivju pavairošanu kontrolējošas instances, tika pārbaudīts arī zvejnieku darbs un nozveja. Padomju laikā likumu par dabas resursu aizsardzību pirmo reizi pieņēma 1959.gadā, bet LPSR ūdeņu kodekss tika izveidots 1973.gadā. Tika veikti arī vairāki zinātniski pētījumi, diemžēl vairāku padomju laika pētījumu rezultāti šodien nav pieejami. Viena no pētniecības un uzraudzības iestādēm bija Baltijas zivju aizsardzības un pavairošanas pārvalde (BALTRIBVOD ), tika pieņemt nozīmīgs lēmums par Zivju krājumu atražošanu un aizsardzību PSRS iekšējos ūdeņos, jo 60.gados nozveja jau trīskāršojās.

Šāds lēmums bijis Carnikavai labvēlīgs, jo arī pie mums 70.gados tika praktiski risināts jautājums par zivju resursu pavairošanu. 1975.gadā Carnikavas kolhozā tika uzsākta reto zivju – foreļu, lašu, ar laiku arī nēģu mākslīga pavairošana un audzēšana. Zivju audzēšanas bāzē ”Brasla” audzēja 400 tūkstošus foreļu mazuļu pēc zvejnieku kolhoza pasūtījuma. Mazuļi tika ielaisti kolhoza zivju audzētavās Dzirnezerā un Līgatnē, kur foreles ”ganījās” linuma aplokos. Carnikavas zivsaimniecības speciālisti arī centās slēgtajos ūdensbaseinos ieaudzēt jaunas zivju sugas - piemēram, no Astrahaņas atvestos storu mazuļus.  Līgatnē gadā tika izaudzēts apmēram miljons nēģu un foreļu mazuļu. 200 000 foreļu mazuļu tika atstāti audzēšanai pašiem - daļu no tiem laida jūrā, jo par zvejas resursu papildināšanu kolhozs saņēma atlīdzību, bet pārējie trīs gadu vecumā deva līdz 40 tonnām preču produkcijas - 600 līdz 800 gramu smagas foreles. Pārējos 600 000 mazuļus pārdeva audzēšanai citiem, un tos veda projām ar mašīnām un pat ar lidmašīnām.

Jau 80.gados PSRS un arī Carnikava piesārņojuma un aktīvās saimniekošanas sekas. 1983.gadā tika atzīts, ka bagātu pacēlumu zvejniecībā laiki ir beigušies, jo zveja sarukusi kopš 1976.gada, kad piejūras valstis noteica savas ekonomiskās zonas, turklāt zvejots pārāk intensīvi, un ūdeņi ir piesārņoti. Tika veiktas arī citas zivīm un zvejniekiem nelabvēlīgas aktivitātes, piemēram, nekonsultējoties ar zvejnieku kolhoza ”Carnikava” valdi un saimniecības speciālistiem, Gaujā uzsāka grants eksperimentālu ieguvi. Šis ”eksperiments” ilga desmit gadu, 80.gados zvejnieku kolhozs nozvejoja vismaz desmit reizes mazāk nēģu nekā pirms tā, jo grants sūcēji iznīcināja pieaugušos nēģus, bet sevišķi daudz – to mazuļus. Tika aprēķināts, ka zvejnieku saimniecība no tā cietusi zaudējumus aptuveni divu miljonu rubļu apmērā. Kad zvejnieki sāka protestēt, izveidoja speciālu komisiju, kas 1981.gada 26.maijā piecdesmit minūtēs zemessūcēja nofiltrētā ūdens zonā savāca 76 ņurņikus. Pareizinot šo skaitli ar stundām, cik ilgi gadā tika darbināts zemessūcējs, varēja aprēķināt, ka bojā bija gājuši 190 000 nēģu mazuļu. Tas deva jauno grūdienu mākslīgās pavairošanas izpētei un eksperimentiem.

Interesanti piebilst, ka agrīnos padomju laikos par maluzvejniecību presē netika pieminēta, šo tēmu aktīvāk saka atspoguļot presē tikai 80.gadu beigās, bet tas nenozīmēja, ka maluzvejniecības neeksistēja, jo viss oficiāli iegūtais loms ticis pārstrādāts un sūtīts projām, pirmkārt uz iekšzemi. Viesturs Renkēvičs, bijušais SIA “Grif 93” Carnikavas zvejnieku brigādes vadītājs atceras, ka par simts kilogramus no vairāku tonnu vienā naktī nozvejotiem nēģiem gandrīz nebija iespējams pārdot vietējos veikalos, viss aizgāja un PSRS centriem. Tikai 20.gs. 90.gados Carnikavas zvejniekiem un cepējiem ir izdevies nodibināt uzņēmumus un piedāvāt savu produkciju brīvajā tirgū. Lielākais nēģu loms kopš neatkarības gadiem tika sagaidīts 2011.gada rudenī.

Zvejniecības vēsture Saulkrastu novadā

Vidzemes jūrmalas iedzīvotāju galvenā nodarbošanās no izseniem laikiem ir zvejniecība un zivju pārstrāde. Jau feodālismā muižnieki zvejas tiesības iznomā zvejniekiem, saņemot par to „kunga” tiesu no loma. Vēlāk zvejas tiesības pārdod kopā ar zemi. No Pabažiem līdz Kuivižiem ir daudzas zvejnieku apmetnes. Dzīve zvejnieku ģimenei ir smags, bieži vien ar dzīvības risku saistīts darbs jūrā, raižu, posta, nabadzības un dažādu pārestību pilna dzīve krastā. Zvejoja mazās airu laiviņās ar pašaustiem tīkliem. Nelielos lomus pārdeva apkārtnes zemniekiem un uzpircējiem par nieka naudu.

Saulkrastu novads sevī apvieno piecus ciematus: Bādciemu, Pabažus jeb Katrīnbādi, Pēterupi, Neibādi un Zvejniekciemu (līdz 1967.gadam pieder Skultei). Tādēļ arī mēs varam runāt par Pabažu, Pēterupes un Skultes zvejniekiem. Pabažu jeb Katrīnbādes pusē zvejniekiem ir vienmēr bijuši tie lielākie laši. Par to liecina arī fotogrāfijas ar zvejniekiem, kuri atrāda savu lašu lomu (1.-8.fotogrāfija, Pabažu jeb Katrīnbādes zvejnieki 19.gs 20., 30. gadi). Lai varētu iegūt šādus lomus, protams, ir vajadzīgas gan laivas, gan tīkli. Par to rūpējās krastā palikušie. (9.,10.fotogrāfija) Ar zvejniecību tāpat nodarbojās Pēterupes zvejnieki. Vietējie zvejnieki, tāpat kā skultieši agri saprata, ka kopīgs darbs ir vieglāks un arī ienesīgāks.

Tā kā gadsimta sākumā sāka veidot zvejnieku sabiedrības, arī pēterupieši 1919.gadā nodibina Vidzemes jūrmalas zvejnieku sabiedrību Pēterupē. (11., 12.fotogrāfija) To, Vidzemes jūrmalas zvejnieku sabiedrību, 1936. gadā Ernesta Brinkmaņa  vadībā pārveido par Skultes zvejnieku biedrību – kooperatīvu “Jūras zivs.” Tajā ietilpst 75 Skultes un 35 Pabažu zvejnieki. Strauji pieaug motorlaivu skaits (1939. gadā ir 40 motorlaivu), radās nepieciešamība pēc lielākas laivu piestātnes.Zvejnieku kooperatīvā darbojās divas Skultes un viena Pēterupes brigāde. Zvejniekciema jūrmalas daļā zvejo galvenokārt reņģes. Arī luču zveja Skultes zvejniekiem parasti ir lielākā visā Latvijā. Tā kā šeit jūrmala ir akmeņaina, krietnus ieņēmumus dod arī zušu zveja.

1937.gadā Zvejniekciemu apmeklē toreizējais Valsts prezidents Kārlis Ulmanis, kurš iepazīstas ar turienes zemturu un zvejnieku dzīvi un vajadzībām. Toreiz viņš izraugās arī Aģes izteku jūrā jaunai Skultes zvejnieku patvēruma ostai un apsola valdības tiešāku palīdzību “akmeņu apsēstiem” pagastiem. (13.fotogrāfija) Tāpat prezidents noskata akmeni, ko pie ostas atklāšanas veidot kā piemiņas zīmi. Vārds tiek turēts. Tiek būvēta zvejnieku osta, biedrībai tiek piešķirtas divas automašīnas zivju produkcijas izvadāšanai. Taču gadu pirms osta atklāšanas (1938.g.) nodeg biedrības zivju žāvētava. (14.fotogrāfija) Pateicoties valdības naudai un biedrības biedru savāktiem līdzekļiem, līdz ar ostas atklāšanu 1939.gadā, tiek atklāta arī jaunā kopžāvētava. (15., 16., 17., 18.fotogrāfija) Pie ostas tika atklāts piemiņas akmens ar uzrakstu:  “Valsts prezidenta Kārļa Ulmaņa ierosināta  Jūrniecības departamenta celta 1937. – 1939. gadā tapa Skultes zvejnieku osta.” (Piemineklis šobrīd atjaunots). (19.fotogrāfija) Šajā laikā Skultes zvejnieku biedrība – kooperatīvs var lepoties arī ar pirmo Latvijā zvejas motoru remontdarbnīcu.

Taču zvejnieku straujo darba ritmu pārtrauc 2.Pasaules karš. Šajā laikā zvejnieki ar savām laivām nedrīkst iziet jūrā. Liels notikums Skultes zvejnieku dzīvē pienāk 1944.gada septembrī, kad pie zvejnieka Jāņa Laudurga ierodas padomju armijas vadība un liek nokomplektēt ciemata zvejniekus ar laivām. Šai nelielajai 18 cilvēku komandai, kuras brigadieris ir Jānis Laudurgs, tiek uzdots grūts un atbildīgs uzdevums – pārcelt pa jūru padomju karaspēku uz Rīgas pievārti. Zvejnieki karaspēka pārcelšanas darbos piedalās 28 dienas. 1947.gada 13.jūlijā Skultes zvejnieku biedrību nacionalizēja, tā vietā nodibināja arteli, kurš 1948.gadā pārtapa par zvejnieku kolhozu “Zvejnieks”. No šī brīža zvejnieku un viņu ģimenes locekļu labklājība ļoti auga. (20.-27.fotogrāfija)

1945.gada ziemā par Skultes zivju fabrikas, kuras centrs atradās Zvejniekciemā, partorgu sāk strādāt Alfrēds Biezais. Bet jau pēc diviem gadiem viņš tiek izvirzīts par jaunā zvejnieku kolhoza “Zvejnieks” vadītāju. (28.fotogrāfija)

Kolhoza biedri sadalās brigādēs un posmos. Darbs sāk kūsāt, iedegas spraiga sacensība starp zvejniekiem. Jau pirmajā kolhoza pastāvēšanas gadā kolhoza nozveja pārsniedz 500 tonnu, t.i., ir pusotras reizes vairāk zivju nekā iepriekš.

Turpmākajos gados pieaug gan biedru skaits, gan arī nozveja. Pēc 2.Pasaules kara zvejnieki apgūst jaunu zvejas paņēmienu – zveju ar stāvvadiem, pēc tam ar divkrātiņu stāvvadiem. Apgūstot šo zveju, panākumi ir vairāk nekā iepriecinoši – sezonas laikā ar vienu stāvvadu tiek iegūtas vairāk nekā 1000 tonnas reņģu. (29.-33.fotogrāfija) 1952.gadā kolhozā jau ir 52 stāvvadi, un ar tiem ir nozvejotas 2/3 no kopējā reņģu loma.

Otrs zvejas rīks, kas no jauna ienāk zvejnieku kolhoza “Zvejnieks” praksē ir tralis. Tikai traļa zveju līdz 1952.gada nevar zvejnieki izmantot, jo nav tādas laivas, kas varētu trali pavilkt. Pie tam ar trali nevar zvejot piekrastē, bet bija jādodas tālāk jūrā. Zvejnieku kolhozā “Zvejnieks” ar trali tā īsti var uzsākt zveju no 1952.gada, kad kolhoza īpašumā nonāk divi kuģi – MB-24 un MB-28. (34.fotogrāfija) Šie kuģi ir spēcīgi – 80 zirgspēju dzinēji, ir navigācijas un zivju meklēšanas aparatūra, ir silts kubriks zvejniekiem, ir kārtīgs klājs un prāva tilpne loma uzglabāšanai. Ar šie kuģiem zvejnieki nu var doties zvejot līdz Roņu un Sāremas salām, pie Kurzemes un Igaunijas krastiem.

Zvejnieku flote arvien papildinājās, tiek gādāti MB tipa kuģi, bet arī jauni, vēl lielāki MRT un RB tipa kuģi, ar kuriem jau var doties cauri Irbes jūras šaurumam un zvejot Baltijas jūras atklātajos ūdeņos. (35.-39.fotogrāfija) 1956.gadā zvejnieku kolhozs “Zvejnieks” saņem pirmo ekspedīcijas kuģi VZT-4398. Šajā gadā kolhoznieku sētās tiek kravātas ceļasomas tālajam jūras braucienam. Pirmo tālbraucēju kuģi vada kapteinis Ivans Smirnovs un stūrmanis Kārlis Tāsis. Pēc pāris mēnešiem ekspedīcijas kuģis pārved pilnu kravu ar Ziemeļjūras siļķēm. (40.fotogrāfija) Zvejnieku kolhoza “Zvejnieks” flote arvien palielinājās. (41.fotogrāfija)

Zivis vajag ne tikai sazvejot, tās ir jāpārved mājās un jāizkrauj. (42.-47.fotogrāfija) Pēc tam tās ir arī jāpārstrādā. (48.-55.fotogrāfija)

Interesanta vēsture ir zvejnieka kolhoza “Zvejnieks” velkonim RB-30 “Lādoga”. Tas ir neliels pārbūvēts karakuģis, kura komanda 2.Pasaules kara laikā apsargā tā saukto “Dzīvības ceļu” Lādogas ezerā. Šis kuģis daudz laba paveic arī kolhozā, kā arī n0 1977.gada līdz 1981.gadam piedalās Rīgā Vanša tilta būvniecībā. 1982.gadā kuģis veic savu pēdējo ceļu, atpakaļ uz savām kaujas vietām, un tagad, atguvis savu sākotnējo izskatu, uzvilkts krastā Novoladogas pilsētā, kur tas ir savdabīgs piemineklis varonīgajiem Ļeņingradas (Sanktpeterburgas) aizstāvjiem. (56.fotogrāfija)

Zvejnieku kolhoza “Zvejnieks” jau no paša kolhoza pastāvēšanas sākuma nav savas administrācijas telpas un kultūras nama. Tāpēc jau 1950.gadu sākumā tiek uzaicināta arhitekte Marta Staņa, lai šeit strādātu. Vispirms M.Staņa izveido z/k “Zvejnieks” ģenerālplānu un tikai pēc tam ķeras pie kultūras projekta. Zvejniekciemā M.Staņa uzprojektē 5 objektus, kuri ir arī uzbūvēti, tie ir: 1956.gadā uzceltais z/k “Zvejnieks” kultūras nams ar administratīvajām telpām (57.fotogrāfija), 1963.gadā – Zvejniekciema vidusskola (58.fotogrāfija), 1960.gadu beigās, 1970.gadu sākumā 2 daudzdzīvokļu mājas (59.fotogrāfija) un vasarnīcas kompleksu “Melnalkšņi”.

Šodien Skultes ostas teritorijas nelielu daļu aizņem zvejas kuģu piestātne. Šeit darbojas SIA “Varita” un SIA “A.I.& CO”, kuru rīcībā ir 4 zvejas kuģi: “Varita”, “Zane”, “Una” un “Sencis”. Uz tiem strādā 20 zvejnieki un 6 kapteiņu – tālbraucēja kapteiņa Ilmāra Lielmaņa, kapteiņu Centa Sustriņa, Jāņa Vīndedža, Jura Ābeles, Māra Belova un Viktora Lindes – vadībā. Zvejas kuģi savus lomus velk gan Rīgas jūras līcī, gan Baltijas jūrā. Zvejniekiem ir uzbūvēta zvejas produktu izkraušanas un uzglabāšanas ēka, kurā no kuģiem izkrautās zivis tiek sašķirotas, atdzesētas, fasētas un transportētas pārstrādātājiem (60.-64.fotogrāfija)

Zvejniecības vēsture Salacgrīvas novadā

1897.gadā visā jūrmalā tika uzskaitīti 572 jūras zvejnieki. No tiem 209 – Vidzemes, pārējie – Kurzemes piekrastē. Trīsreiz vairāk bija upju zvejnieku. Par zvejošanu jūrā (piekrastē) un upēs zvejniekiem vajadzēja norēķināties ar tuvējo muižu. Jūras zvejnieku lielākās cerības uz peļņu saistījās ar veiksmi pavasara reņģu zvejā, kas ilga aptuveni līdz Jāņiem. Galvenie lomu noņēmēji bija zemnieki – ne tikai no apkārtējiem, bet arī no attāliem pagastiem. Vidzemes jūrmalas zvejnieki piedāvāja žāvētas vimbas un zušus, kurus ar garāmbraucošajiem tvaikonīšiem (tie uzturēja satiksmi starp Pērnavu un Rīgu) nogādāja patērētājiem. Rudeņos jūrā sākās lašu un upēs nēģu zveja. Lašus zvejoja gan ar murdiem (tie jūrā nomainīja reņģu murdus, paliekot izraudzītajās vietās līdz oktobra otrajai pusei), gan ar tīkliem. Kā lašu, tā nēģu noņēmēji bija tirgotāji – starpnieki. Viņi lomus uzpirka un nogādāja pilsētās, gūstot labu peļņu.

1923.gadā Latvijā izveidojās 3 zvejas motoru koplietošanas sabiedrības: Liepājā, Salacgrīvā un Ainažos. Iepirka galvenokārt ārzemju firmu motorus. Motorlaivu iegādi līdz ar cita zvejai nepieciešamā inventāra iepirkšanu veicināja valdības piešķirtie naudas aizdevumi.

„Limbažu Vēstnesis” 1937.gada 23.aprīlī rakstīja par zvejniecības lomu mūsu saimnieciskā dzīvē: "Jūra ik gadus dod caurmērā ap 10.700 tonnu zivju (1935.gadā 14.000 t) 2,4 milj. latu vērtībā. 1935. gadā jūras saimniecībā nodarbojās 4051 zvejnieks, neieskaitot ģimenes locekļus un tos, kas ņem dalību zivju pārstrādāšanā. No šī zvejnieku skaita 2.539 ir tādi, kam zvejniecība ir galvenais ienākums un 1.512 tādi, kam tie ir blakus ienākumi. Aprēķinot pēc piekrastes garuma uz katru jūras piekrastes kilometru  Latvijā nozvejo 23,7 tonnu zivju, ar to ievērojami pārsniedzot visas Baltijas jūrai piegulošās valstis, izņemot Poliju. Katrs zvejnieks gadā caurmērā nozvejo 4 tonnas zivju. Galvenā jūrā zvejojamā zivs ir reņģe 62,5% no kopzvejas. Plekstu nozveja stāda 14,9 %, mencu – 10,6 %. Lašus, pēc vērtības aprēķinot, nozvejo 10 % no nozvejoto jūras zivju kopvērtības. Jūras zvejniecībā nodarbina 628 motorzvejlaivas ar 4.438,5 zirgu spēka kopjaudas, 2025 buru un airu laivas."

1940.gada 28.jūnija, Nr.25 „Limbažu Vēstnesis” aprakstīja zvejas guvumu jūrā: "Ainažu zvejas rajonā maija mēnesī nozvejoti 38 laši un taimiņi, 1300 zuši, 960 plekstes un ātes, 1500 mencas, 22000 reņģes, 120 luči, 210 vimbas un 75 pārējie sugu zivis, kopā 26. 203 dažādas zivis. Pavisam š.g. pirmos piecos mēnešos šeit nozvejots 27.531 kg zivju. Salacas 1.rajonā nozvejoti 50 laši un taimiņi, 300 zuši, 100 plekstes un ātes, 42.000 reņģes un 200 vimbas – kopā 42.650 zivis. Š.g. pirmos piecos mēnešos tur nozvejots pavisam 44.635 kg zivju. Salacas 2.rajonā maijā nozvejoti 40 laši un taimiņi, 360 zuši, 120 plekstes un ātes, 14.200 reņģes, 150 vimbas un 60 pārējo sugu zivis, kopā mēneša laikā 14.930 zivju. Pavisam š.g. pirmos piecos mēnešos nozvejoti zivju svars sasniedz 16.690 kg. Vitrupes rajonā maijā nozvejoti 19 laši un taimiņi, 213 zuši, 485 plekstes un ātes, 3.956 mencas, 4.765 reņģes, 350 luči un 65 vimbas, kopā – 9.853 dažādas zivis. Š.g. pirmos piecos mēnešos izzvejoti pavisam šeit 10.572 kg dažādu zivju. Tūjas rajonā maijā nozvejotas 1000 mencas un 5.2—reņģes, bet Liepupes – Duntes rajonā – 2.200 mencas un 12.000 reņģes."

Pēc 1940.gada piekrastes zonā izvērsa pasīvo zveju, tas ir, lietoja stacionāros zvejas rīkus – lielos murdus un stāvvadus. Izvietot stāvvadus gar Baltijas jūras krastiem neuzdrošinājās, piemērotāks bija Rīgas jūras līcis. Pirmie mēģinājumi zvejai ar stāvvadiem datējami ar 1946.gadu, ar kuriem izcēla 74,5 cnt reņģu.

Daudzsološs likās tralis. Zveja ar trali notiek, piestiprinot laivai velkamo vadu un braucot ar laivu uz priekšu. Tādējādi atkrīt vada biežā izmešana un vilkšana laivā. Tralēšana ir visvairāk mehanizētais zvejas veids. Ja uznāk vētra, zvejai iemestie tīkli un āķi bieži jāatstāj jūrā un tie iet zudumā. Lielākie traļi nepārtrauc tralēšanas darbu tad, kad vējš ir vairākas balles stiprs. Vēl viena priekšrocība: tikko ķertas un ieledotas zivis ir daudz garšīgākas un ilgāk uzglabājamas.Tralēšanai bija vajadzīgi lielāki kuģi, apmācīti speciālisti un, protams, paši traļi, kam vairs nederēja linu vai kokvilnas linums, vajadzīgs bija kaprona diegs.

1953.gadā Latvijā sākās gatavošanās okeānzvejai. Kā piemērotākos izvēlējās driftertīklus. Par kuģošanai derīgu tika atzīts vidējais traleris VZT-332. 1960.gadu sākumā, meklējot lētākus zivju ieguves paņēmienus, siļķu zvejai pielāgoja traļus.

1979.gada jūnija septembra mēnesī zvejnieku kolhoza “Brīvais vilnis” zvejas brigādes kopā nozvejoja 31 462 kg zivju: reņģes 6060 kg, mencas – 23 600 kg, butes – 177 kg, mazos lučus 160 kg, lašus 389 kg, vimbas 748 kg, zandartus – 3 kg, asarus - 7 kg, taimiņus – 231 kg, raudas 84 kg, ālantus - 3 kg. Plānots nozvejot arī zušus, lielos lučus, līdakas un brekšus. Zuši – 36 kg nozvejoti tikai jūnijā, lielie luči maijā 334 kg, līdakas – 14 kg.

Nēģu zveja ar tačiem ir sens zvejas veids, ar ko agrāk strādāja arī Daugavā, Ventā, Gaujā un citās upēs, bet šodien - tikai Salacas upē un Svētupē.

Latvijas vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas zinātniskajā arhīvā atrodams 1877.gadā dzimušā salacgrīvieša Augusta Bisenieka 1958.gadā teiktais: Rudeņos jau no tēvu tēvu laikiem upē liek zutiņu (nēģu) murdus. Par upes zveju baronam renti maksāja. (E 13, 1801, Salacgrīva. Citēts no Cimermaņa S. Zveja un zvejnieki Latvijā 19.gadsimtā. R.: Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis, 1998. 162.lpp.)

1867.gadā Vecsalacas pagastā ar nēģu zveju nodarbojās 14 saimniecības – tači atradušies pie Jaunliepiņiem, Jaunzāģmežiem, Klāviņiem, Košķiem, Ķesteriem, Ļekungām, Linurgas, Mellurgas, Pāžekalniem, Rāmniekiem, Tīrummeinikiem, Vecnackiem, Veczāģmežiem un Jēcēniem. (Cimermanis S. Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā. R.: Latvijas Zinātņu akadēmijas vēstis, 1998. 18.tabula 76., 77.lpp.)

Zemnieks bez muižas administrācijas atļaujas nedrīkstēja mainīt tača ierīkošanas un tīkla mešanas vietas un par nozvejotajām zivīm nodevas tika pieprasītas no 1253.gada.

Viens no vecākajiem rakstiskajiem dokumentiem, kas apstiprina zveju ar tačiem Salacā ir Johana Kristofa Broces Vecsalacas muižas un Salacas upes zīmējums no 1780.gada, kur ar burtu A shematiski ieskicēts tacis. Tātad jau krietni pirms zīmējuma tapšanas sarežģītais zvejas veids bijis šeit pazīstams. Nēģu tacis jeb taču dambis ir īpaša hidrotehniska būve nēģu ķeršanai. Tā atgādina šauru koka laipu pāri upei, pa kuru staigājot nēģu zvejnieki upes straumē iegremdē ņēģu puņģus (tā Salacas nēģu zvejnieki sauc nēģu murdus). Lai tacis būtu izturīgāks un elastīgāks, tā būvēšanā netiek izmantotas naglas vai skrūves. Visas tā daļas kopā sasaista un satur virves vai metāla stieples. Tača laipai ir īpaša zemūdens daļa. Tā sastāv no koka sijas jeb zoles, uz kuras nostiprina ūdenī iegremdētos puņģus un šīberus – aizbīdņus ūdens līmeņa un nēģu ceļa regulēšanai.

Stāsta nēģu zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins: Katru gadu pirms sezonas sākuma zvejnieki taci ierīko no jauna. To būvē pēc senajām metodēm no vairākus gadus gatavinātiem egļu kokmateriāliem. Tača balstus upes gruntī iedzen ar kurķa palīdzību (īpašs 16 kg smags veseris) un šo darbību sauc - iesist taci. Lai zvejnieki pa taci varētu staigāt, tā virspusē ierīko 30-40 cm platu laipu.

Mietus upē sāk sist pēc Jāņiem. Lai tos iesistu 2 pēdu (60 cm) dziļumā, ar kurķi nākas uzsist 30 – 40 reizes. To parasti pamīšus veic divi vīri, strādājot noteiktā ritmā un ātrumā. Kad mieti iesisti,  tiek savesta rupja, oļaina grants un uzbērta 10 – 15 cm biezā kārtā. To sauc par oļošanu. Virs tās liek siju, kam viena mala ir plakana, bet otra apaļa. Uz plakanās malas tiek uzsists zobs – 7x7 cm brusiņa, aiz kuras turas šīberi, lai tos straume neaiznestu prom. Šīberi un zobs tiek lietoti tikai augšējos divos tačos, kur zvejnieki uz tača strādā ar atkrites paņēmienu. Tur, kur ūdens līmenis upē ir zemāks, murdus iegremdē ūdenī pa straumei - tā, lai nēģis, nākdams no jūras, ielīstu tieši tā pavērtajā mutē. To var saukt par zveju ar līšanas metodi.

Stāsta nēģu zvejnieks Aleksandrs Rozenšteins: Nēģu zvejai vienlaikus lieto gan mazos, gan lielos murdus. Mazie murdi ir speciāli piemēroti ikdienas ielikšanai un izcelšanai, stāvot uz tača laipas. Mazos murdus ieliek vakarā un izņem rītausmā - gan ziemu, gan vasaru. Lielos murdus zvejnieki tacī ievieto un pārrauga ar laivas palīdzību tad, kad upē nav ledus. Nēģu loms ir atkarīgs gan no zvejnieku prasmes, gan pašas dabas palīdzības. Lai būtu labs loms, protams, ir jānāk nēģim. Taču tas nebūt nav viss - ir vajadzīgs pareizais rietumu vējš, īstais ūdens līmenis un ūdens nedrīkst būt par sūru no kritušām lapām.

Arī senākos laikos upes lejtecē, kur upe platāka un ūdens līmenis zemāks, tačos darbojies līšanas princips. Fotogrāfijās, kas tapušas pirmās Latvijas brīvvalsts laikā, redzami trīs murdu tači. Tie bija izvietoti apmēram līdz Zirgakmenim. Mūsdienās tā ķer tikai 1.tacī.

Tur, kur ūdens līmenis ir augstāks, nēģus ķer ar atkrites metodi, kad puņģi ielaiž ūdenī ar atvērto galu pret straumi, un nēģus, kas cenšas tikt tacim cauri, straume iemet puņģī. Šeit ūdens līmeni vēl papildus regulē ar aizbīdņiem jeb šīberiem. Tā mūsdienās zvejo 2. un 3.tacī.

Līdz pat 1990.gadu sākumam murdu un puņģu gatavošanai izmantoja egļu klūdziņas. Pirms lietošanas klūdziņas vārīja, lai tās būtu izturīgas, bet kopā sapina ar priežu saknītēm, un, kad to aizliedza – ar linuma diegu. Latvijas vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas materiālos atrodamas ziņas par murdu pīšanai nepieciešamo klūgu piegādi kā atsevišķu rūpalu. 19.gadsimtā Salacas zvejniekiem klūgas piegādāja galvenokārt Svētciema un Vecsalacas pagastu bezzemnieki un sīkzemnieki, taču bija gadījumi, kad klūgas uz Vecsalacu veduši pat no Mazsalacas apkārtnes. Vissenākās pagaidām zināmās norādes attiecas uz 1853.gadu, kad atvaļināts karavīrs Mačs Virsis no Vecsalacas Vecdambju sētas griezis un pārdevis klūgas. Pagasta tiesa sodījusi saimnieku ar 60 kapeiku lielu naudas sodu par to, ka atļāvis Virsim to darīt. Klūgu griešanas atļauju varēja izdot vienīgi Vecsalacas muižas administrācija.

Murdus šai laika posmā pina visu sociālo slāņu – saimnieku, sīkzemnieku un vaļinieku ģimenēs, gūstot ar to ienākumus. Murdu šūšanu no linuma aizsākās tikai 1990.gados, un pirmais tos darināja Roberts Celmiņš. Šobrīd glītie klūgu pinumi atrodami vairs tikai muzejā vai kāda zvejas piederumu šķūnīša bēniņos.

Nēģu ķeršana vislabāk sokas tumšās bezmēness rudens un ziemas naktīs, kad ar rietumu vēju nēģi no jūras plūst uz upi, un ik pa stundai, staigājot pa šauro koka laipu un, cilājot ūdenī iegremdētos murdus vai puņģus, guvums tiek pārbaudīts un izkratīts ķēnēs. Tā sauc aptuveni 65 cm augstas koka vai pēdējos gados četrkantainas alumīnija kastes. Trauka dibenā izurbti caurumi, pa kuru notek liekais ūdens, bet augšmalā izurbts lielāks caurums, kurā iebāzt ķēnurķi – koku, aiz kura trauku paceļ un liek uz pleca. Un tā līdz pat rīta gaismai. Ja veicas, tad vienā naktī var noķert pat 2-3 tonnas nēģu. Taču tad tas ir izcils loms. Par ļoti labu to var saukt jau tad, kad nozvejoti 400 – 500 kilogrami. Vienā sezonā uz viena tača parasti nozvejo ap 10 t nēģu.

Ar nēģu zveju un pārstrādi 1920. un 1930.gados nodarbojās Upesjennu saimnieks Bernhards Skuja (1878.-1953.), kurš kopā ar brāli Ādolfu nodibināja savu kompāniju un apsaimniekoja 2. un 4.taci. Vēlāk kompānijā iesaistījās arī Bernharda dēli Roberts un Eižens. Saimniecību Upesjennas  Bernhards Skuja no Svētciema muižas izmaksāja 1928.gadā. Upesjennu dzīvojamā ēka. Celta kā vienstāvu muižas kalpu māja ar 2 istabām katrā galā un virtuvi ar 4 plītīm vidū. 1930.gadā B.Skuja piebūvēja otro stāvu un austrumu galā - kāpnes uz augšu. Vēru baļķi bija atvesti ar buru laivu no Rīgas.

1926.gadā B.Skuja upes krastā uzcēla nēģu fabriku –ceplis, kurā pašu ķertā vērtīgā zivs tika cepta, pakota kubliņos vai metāla kārbās. Ceplis bija sadalīts trīs daļās. Austrumu galā atradās pirts. Pa vidu lielākā telpa ar krāsni zutiņu cepšanai un galdu, uz kura nēģus sagatavoja cepšanai uz restēm. Rietumu sienā bija izsists lodziņš uz trešo telpu, kurā gatavo produkciju pakoja kubliņos un nesa laukā uz zivju pagrabu upes krastā.

Bernharda dēls Eižens savās atmiņās rakstīja: Nozvejotos nēģus paši pārstrādā pārdošanai tirgos, veikalos, restorānos un tamlīdzīgi. Sezonas caurmēra cena ir 3,5 – 4 lati par kālu (30 gab.) I šķiru.

projekta atsauce

Autortiesības © 2019 | Vidzemes zvejnieki | Jūrkante | Jūras zeme